Staphylococcus aureus un meticilīnu rezistentā Staphylococcus aureus nukleīnskābe

Staphylococcus aureus ir viena no svarīgākajām nozokomiālās infekcijas patogēnajām baktērijām.Staphylococcus aureus (SA) pieder pie stafilokokiem un ir grampozitīvu baktēriju pārstāvis, kas spēj ražot dažādus toksīnus un invazīvus enzīmus.Baktērijām ir raksturīga plaša izplatība, spēcīga patogenitāte un augsts rezistences līmenis.Termostabils nukleāzes gēns (nuc) ir ļoti konservēts staphylococcus aureus gēns.Pēdējos gados plašās hormonu un imūnpreparātu lietošanas un plaša spektra antibiotiku ļaunprātīgas izmantošanas dēļ ir pieaugušas nozokomiālās infekcijas, ko izraisa pret meticilīnu rezistentais Staphylococcus aureus (MRSA) Staphylococcus.2019. gadā Ķīnā vidējais MRSA noteikšanas līmenis valstī bija 30,2%.MRSA ir sadalīta ar veselības aprūpi saistītā MRSA (HA-MRSA), ar kopienu saistītā MRSA (CA-MRSA) un ar mājlopiem saistītā MRSA (LA-MRSA).CA-MRSA, HA-MRSA, LA-MRSA ir lielas atšķirības mikrobioloģijā, baktēriju rezistencē (piemēram, HA-MRSA uzrāda vairāk rezistenci pret vairākām zālēm nekā CA-MRSA) un klīniskajos raksturojumos (piemēram, infekcijas vieta).Pēc šīm īpašībām var atšķirt CA-MRSA un HA-MRSA.Tomēr atšķirības starp CA-MRSA un HA-MRSA samazinās, jo cilvēki pastāvīgi pārvietojas starp slimnīcām un kopienām.MRSA ir rezistents pret vairākām zālēm, ne tikai rezistents pret β-laktāma antibiotikām, bet arī pret aminoglikozīdiem, makrolīdiem, tetraciklīniem un hinoloniem dažādās pakāpēs.Pastāv lielas reģionālas atšķirības zāļu rezistences rādītājos un dažādās tendencēs.

Meticilīna rezistences mecA gēnam ir izšķiroša loma stafilokoku rezistencē.Gēnu pārnēsā unikāls mobilais ģenētiskais elements (SCCmec), kas kodē penicilīnu saistošo proteīnu 2a (PBP2a), un tam ir zema afinitāte pret β-laktāma antibiotikām, lai pretmikrobu līdzekļi nevarētu kavēt šūnu sienas peptidoglikāna slāņa sintēzi. kā rezultātā rodas zāļu rezistence.